Kāposts ir dziļi simbolisks dārzenis. Latvijas teritorijā tas ieradās 11.–13. gs. pa dažādiem ceļiem un drīzumā kļuva par vienu no galvenajiem dārzeņiem mūsu senču virtuvē. Senajā Grieķijā un Romā kāpostu uzskatīja par dziedniecisku un vēl citādi vērtīgu augu. Saskaņā ar romiešu mītu galvenais dievs Jupiters, cenšoties izprast orākula pareģojumu, esot nosvīdis. Dieva sviedri tecējuši zemē, un no sviedru lāsēm izaugušas kāpostgalvas. Romieši šo augu nosaukuši par galvu (caput). Kad latvietis saka "kāpostgalva", iznāk "galvu galva", jo vārds "kāposts" ir pārveidojums no latīņu caput.

Zaļo lapu dēļ kāposts asociējas ar banknošu zaļo krāsu, un vārdu "kāposts" reizēm lietojam, runājot par lielu naudu, arī bagātību. Annas dienā (26. jūlijā) latvieši apdāvināja cits citu ar kāpostu lapām, ticot, ka tas vairos bagātību. Tautā ir ticējums, ka devīto reizi sildīti skābie kāposti pārvēršoties par gaļu. Tika uzskatīts, ka kāpostu ēšana veicina arī auglību. No tā bija tikai solis līdz mītam, ka bērnus atrod jeb bērni piedzimst kāpostos.

Vecgada vakarā latvieši tradicionāli ēd skābētus kāpostus, lai gada laikā piedzīvotais "skābums" jeb neveiksmes tiktu apēstas bez pēdām. Kāpostu lapas izmanto arī tautas medicīnā, pieliekot tās slimajai ķermeņa daļai. Skaties, no kuras puses gribi, – kāposti nes pārticību, veselību un pēcnācējus. Lai kāposts vairojas!

Skatīties video