Puzuris ir sens latviešu ziemas saulgriežu rotājums, kurā vizuāli tveramā un vienlaikus simboliskā veidā attēlota pasaule. Puzuris novados tiek saukts arī par ķistu, spurguli, krīģi un citos vārdos. To iekar griestos tā, lai tas varētu kustēties pie mazākās vēja plūsmas. Dziļākā puzura kustības jēga ir tāda, ka ziemas saulgrieži ir brīdis, kad saulei jāpagriežas uz pavasara pusi, jāpārdzimst un jāatgūst augšupejošās kustības spēks. Lai puzuris kustētos, to darina no viegliem materiāliem un iekar smalkā diegā.
Puzuri tika izmantoti arī kāzu un krustību telpas rotāšanai. Pie viena galvenā puzura piekāra klāt vairākus mazus puzurīšus. Kāzās tā bija jaunā pāra auglību un saskaņu veicinoša zīme, bet krustībās – rotājums, kura līganajām kustībām bija jāveicina jaundzimušā veselība un labklājība.
Tradicionāli bijuši divi galvenie puzuru veidi. Pirmais ir salmu vai niedru daudzskaldnis – ģeometrizēts pasaules attēls. Otrs ir diegā iekārts apaļš rācenis, kurā, atdarinot kamolā sarāvušos ezi, iestiprināti rudzu salmi. Ziemassvētki ir brīdis, kad saule eža veidolā mostas un uzsāk savu atmodas ceļu. Šāds puzuris tiek uzskatīts arī par spēcīgu aizsargu pret ļaunumu un apdraudējumiem.
