Monētas reversu rotā sens un vienlaikus arvien no jauna ieraugāms un atklājams simbols. Zelta ābele un zelta āboli Eiropā pazīstami jau vismaz kopš sengrieķu mitoloģiskajiem hesperīdu zelta āboliem. Indoeiropiešu tautām apdzīvojot arvien plašākas teritorijas, zelta ābele un citi arhetipiskie priekšstati nonāca arī līdz tagadējās Latvijas teritorijai. Latviešu pasakās zelta ābele parasti cieši saistīta ar Laimes mātes, vienas no seno dievu panteona svarīgākajām personām, aktivitātēm. Zelta ābele nes veiksmi, palīdz ētiski skaidrajai, ideālo morāli personificējošajai bārenītei, bet stājas ceļā izlutinātās, amorālās mātesmeitas centieniem. Zelta ābele kā klusās, bet absolūtās pozitīvo tikumu vēstošās dzīves pozīcijas simbols saglabājusies arī līdz mūsdienām.
1935. gadā, kad neatkarīgā Latvijas Republika bija jau ekonomiski nostiprinājusies, grāmatizdevējs Miķelis Goppers (1908–1996) nodibināja apgādu "Zelta ābele", lai īstenotu ieceri radīt grāmatas kā estētiski izsmalcinātus mākslas darbus un augstvērtīgus poligrāfiskās mākslas paraugus ar nelielu tirāžu kolekcionāriem un grāmatu mīļotājiem. Apgāda grafiskās zīmes autors ir viens no pirmajiem tā izdoto grāmatu ilustratoriem Voldemārs Krastiņš (1908–1960) – ainavists un oforta meistars. Līdz 1940. gada vasarai, kad Latviju okupēja PSRS karaspēks, apgāds paguva izdot 48 grāmatas, kas visas nonākušas latviešu grāmatu mākslas zelta fondā. Turpmāk apgāds spēja atjaunot darbību tikai atsevišķos laikposmos, tomēr joprojām centās sasniegt māksliniecisku un poligrāfisku izcilību.
Mītu un pasaku zelta ābelei apvienojoties ar grāmatās ietverto dzīvesziņu, izveidojies un nostiprinājies simbols, kam tā visaptverošajā pozitīvajā pilnībā, iespējams, nav līdzinieka nevienā citā pasaules kultūrā.
