Par latviešu senču darbīgumu dzintara vākšanā rakstījis jau romiešu vēsturnieks Gajs Kornēlijs Tacits un Plīnijs Vecākais. Bijuši gana ņipri un cauri sūriem gadsimtiem aizdzīvojušies līdz pat mūsdienām. Gājis visādi, nedienu nav trūcis. Noturēties līdzējis gan gara spēks, gan arī fiziskā izveicība, kas smagos darbos un arī karošanā rūdīta.
Tā nu latvietis nonāca modernos laikos ar visiem to likumiem un tikumiem, kārtīgi atmodās un drošu soli iegāja Eiropā. Pieņēma kultūrtautai piedienīgas zināšanas, iemaņas un paradumus, arī tādus, ko Eiropai un pasaulei reiz bija atstājuši senie grieķi. Filozofija, ģeometrija un teātris, turpat arī viedā atziņa: "Veselā miesā – vesels gars!" Ar šo domu dižā Zeva pielūdzēji esot naski sportojuši jau tad, kad visi ziemeļu iemītnieki vēl skaitījās pie barbaru ciltīm piederīgi. Jau turpat 800 gadu priekš Kristus dzimšanas helēņi pulcējušies Olimpijā, likuši pie malas karošanu un uz nebēdu skrējuši, cīkstējušies, boksējušies un mētājuši diskus.
Kur slēpjas mūsu sportiskā cīņas gara dzīvelīgās saknes? Kas tam visam pamatā, ja ņemam vērā, ka senais latvis vis nesēdēja antīka tempļa pavēnī un neloloja cēlas filozofiskas domas pirms maratonskrējiena? Viņam nebija vaļas garām pārdomām, jo spiedīgas dzīves vajadzības lika nemitīgi skriet, mest, peldēt, lēkt, nirt, šļūkt un šaut. Dzintarjūras krasta koku šalkās maratonu viņam drīzāk sarūpēja kāds no miega uzjundīts lācis. Ne visi varēja būt Lāčplēši, lielākajai daļai nācās paļauties tik uz savām kājām. Vēlāk šīs iemaņas vērojām atdzimstam Jāņa Daliņa un Aigara Fadejeva papēžu zibā. Brīnišķo medījumu – briedi vai stirnāzi – panākt un likt tam cepeša lomā iejusties jaudāja tikai veikli raidīts šķēps. Tagad latvis grauž čipsus, bet mednieka gēns nav zudis. Un raugi, roka atkal strauji raida šķēpu aiz šķēpa pakaļ olimpiskajām medaļām.
Modernie eiropieši ar franču barona Pjēra de Kubertēna gādību sengrieķu sportošanas tradīciju atjaunoja 1896. gadā. Latvji sākumā ar zemniecisku piesardzību lūkojās uz šādu pasākumu, bet jau 1912. gadā 31 censonis no Vidzemes un Kurzemes sadūšojās un ieradās uz Olimpiādes spēlēm Stokholmā. Turklāt veiklais šāvējs pa māla baložiem Haralds Blaus pat ieguva bronzas medaļu.
Kopš tās reizes teju visās olimpiskajās spēlēs mūsējie arvien bijuši naski dalībnieki. Pirmais sudrabs tika dižajam latvju soļotājam Jānim Daliņam 1932. gadā Losandželosā, bet pirmo zeltu sarūpēja šķēpmetēja Inese Jaunzeme 1956. gadā Melburnā. Turklāt ar šķēpa mešanu latviešiem īpaši veicies, jo nāca vēl citi zelti – Elvīrai Ozoliņai 1960. gadā Romā, Jānim Lūsim 1968. gadā Mehiko, Dainim Kūlam 1980. gadā Maskavā. Latviešiem diezgan pastāvīgu zelta ieguvi un pasaulē labāko slavu nodrošināja arī basketbola un volejbola spēles, vingrošana, burāšana, airēšana, šaušana, kamaniņu braukšana un bobslejs. Kopumā līdzšinējās vasaras un ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportotāji nacionālos cēlmetālu krājumus papildinājuši ar 20 zelta, 40 sudraba un 20 bronzas medaļām. Gods un slava mūsu olimpiešiem!
Šādu raženu ieguldījumu, ko ik pa laikam apbrīno teju visa cilvēce, Latvijas Banka atzīmē ar speciālas monētas laidienu, kas iecerēts arī kā draudzīgs pamudinājums uz jauniem sportiskiem varoņdarbiem 2012. gada Olimpiādes spēlēs Londonā. Naigi, naigi tik uz priekšu – ātrāk, augstāk, spēcīgāk!
