Iesākumā bija vārdi. Jaunlatviešu ideologa, nacionālās atmodas jundītāja Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) aicinājumu dzejā izteica Auseklis (Miķelis Krogzemis; 1850–1879): "Latvji, braucat jūriņā .." Tas bija rosinājums latviešiem pārvarēt atpalicību un savrupību, rast godpilnu vietu pasaules ekonomiskajā apritē, iepazīt cilvēces kultūras bagātības, līdzvērtīgi iekļauties rietumu civilizācijā. To visu varēja veikt, naigi saimnieciski darbojoties un sadarbojoties. Tas, ka Dievs latvju zemi iekārtojis rosīgas jūras krastā, bija skaidra attīstības iespēju norāde.
Vārdi pārtapa darbos. 1864. gada 23. novembrī ar K. Valdemāra ierosmi un gādību Ainažos tika dibināta pirmā latviešu un igauņu jūrskola. Šajā Vidzemes pusē jau izsenis ar darbīgumu izcēlās stingri un uzņēmīgi vīri. Jūrmalnieki turību veidoja, būvējot nelielus burukuģus un veicot kravu pārvadājumus uz Rīgu un Sanktpēterburgu. Nu viņi jaudāja darināt lielākus buriniekus un doties tālākos ūdeņos, taču kuģošana lielajās jūrās un okeānos prasīja krietni izglītotus jūrniekus un kapteiņus, bet šāda izglītība vienkāršam latvietim nebija pieejama. Ap K. Valdemāru ar saviem līdzekļiem saliedējās Ainažu kuģu īpašnieki Juris, Andrejs un Oto Veides, Jānis Miķelsons, Gusts Lielmežs u.c. Jūrskola mājvietu rada J. Veides saimes ēkā, un pirmais to vadīja zviedru skolmeistars Kristiāns Dāls (1839–1904), kas šai apgaismības misijai veltīja 30 gadu. Sākumā mācību iestāde darbojās kā tautskola ar plašāku specializāciju jūrniecības pamatos, audzēkņiem eksāmenus kārtojot Rīgā vai Pērnavā.
Ainažu jūrskolas piemērs izrādījās tik pārliecinošs, ka 1867. gadā Krievijas impērijā tika izdots ukazs pēc šā parauga radīt plašāku skolu sistēmu. Tika atvērtas 40 jaunas jūrskolas, no kurām 11 atradās Latvijā. Mācības tajās bija bez maksas, dzimtajā valodā un pieejamas ikvienam. Ainažu jūrskola 1880. gadā ieguva augstākās kategorijas statusu, un tas deva iespēju gatavot tālbraucēju kuģu vadītājus. Skola rīkoja mācību braucienus ar burinieku "Katarina". K. Dāls ar saviem Ainažu jūrskolas audzēkņiem piedalījies pat Ziemeļu jūras ceļa apguvē. Ainažu jūrskolas vajadzībām tika uzceltas vairākas jaunas ēkas. Tajā zinības smēla kopumā ap 3 000 audzēkņu, un tūkstotis no viņiem saņēma tālbraucēja kapteiņa vai stūrmaņa diplomu.
Šīm mācību norisēm bija cieša saikne ar kuģubūvi Latvijā, jo 19. gs. nogalē jau bija izveidojusies ap 550 burinieku flote, turklāt 50 kuģu tapa tieši Ainažos. Ap 10 cilvēku komandas ar dažādām kravām devās ne tikai uz visām Eiropas ostām, bet regulāri nonāca arī otrpus Atlantijas okeānam. Nu patiesi latvji lepni gāja jūriņās...
Tuvojoties 1. pasaules karam, gan Ainažu jūrskolas, gan šādas kuģošanas laikmetu aizēnoja jauni laiki, kur sāka valdīt tērauda tvaikoņi. Pusgadsimtu ilgusī saimnieciskās dzīves virzība tomēr būtiski ietekmēja nacionālo pašapziņu, tādējādi K. Valdemārs un viņa līdzgaitnieki radīja Latvijas nākotnes stūrakmeni.
Kopš Ainažu jūrskolas dibināšanas pagājis 150 gadu, un nu brīvas Latvijas pilsoņi izbraukuši visas jūras, izgājuši pasaulē, vienojušies Eiropas Savienībā, piepulcējušies eiro zonai. Latvijas Bankas pirmā eiro kolekcijas monēta, kas veltīta Ainažu jūrskolas jubilejai, ļauj lielo ilgu, centienu un sapņu buriniekiem aiziet četros vējos pasaules klaidā, vienlaikus aicinot atcerēties minētā rosinājuma otro daļu: ".. Zeltu krājat pūriņā."
