Debess

Debess vairākumam tautu tradicionāli saistās ar svarīgāko dievu mājokli. Arī latviešiem, jo tieši tur norisinās dzīvību strukturējošā, visa esošā ritmu nosakošā cīņa starp gaismu un tumsu. Tur saule austrumpusē, rītam austot, sāk savu dienas gaitu un dienas darbu, lai vakarā, no rūpēm nokususi, sēstos zelta laiviņā un dotos pie miera, debesjumu nododot bālā Mēness valdījumā.

Monētas reversā redzama sievietes figūra, kas var asociēties ar latviešu folklorā daudzināto bārenīti - morālās skaidrības un tautas pozitīvā apliecinājuma simbolu. Taču vienlaikus tas ir Visuma spēks, kas liek Saulei un Mēnesim ritēt pa debesu jumolu, tādējādi kārtojot visu agrārās sabiedrības dzīves un darbu ciklu: no ausmas līdz rietam, no pavasara cerīgās līksmes caur vasaras tveices darbīgo smagmi, rudens augļu bagāto briedumu, ziemas salti balto apceri līdz atkal jauna pavasara apsolījumam. Kosmiskie spēki ir likteņa lēmēji, kas, iededzot debess spīdekļus un kārtojot tos sev vien zināmā sistēmā, rada priekšnoteikumus, kuri sagaida ik cilvēku, viņam piedzimstot, ietekmē viņa mūža gājumu visā tā garumā un galu galā nogurušo ceļinieku pavada viņa pēdējā gaitā. Senā latvieša mitoloģiskā debess ir gaišo spēku darbības un pozitīvās cīņas lauks, tur nav nežēlības, nodevības, asu konfliktu. Debess spēki rāmi pārrauga čaklā zemnieka mūža gaitu un neuzbāzīgi, bet stingri mudina ikdienas soli veikt pamatīgi un secīgi.