Esība piepildās mainībā. Tā pulsē ritmos bezgalīgā daudzveidībā – sirdspukstos, dejās, kalēja sitienos, kareivju soļos, pulksteņu tikšķos un ikdienas skrējienā. Arī dabas norišu ritējumā visur ir ritms un cikliska aprite. Dienu nomaina nakts, ausmu vainago saule zenītā, tās spožums pāriet rieta atvadās. Pilnā Mēness apaļo vaigu smaids te dilst, te aug. Vēja brāzmas atnes mākoņus, sniegu un lietu, bet droši zinām – atkal atnāks karstas dienas un daba ilgosies pēc veldzes.
Zeme, mūsu lielais un vienīgais mājoklis, piepildīta ar ritmiem, kas viedi kārto un reizēm arī skarbi jauc visu ļaužu dzīves gaitas. Vietu, ko latviešiem lēmis liktenis, mīļi dēvējam par Dievzemīti, Zaļo zemi un Laimas zemi. Te visā tīkama mērenība – savu reizi sala kniebiens, savu reizi – svelme, tad arī ūdens šaltis un veldzējošs miers, kas tik mīlīgi klāj Latvijas laukus, mežus, ezerus, pilsētas, ciemus un sētas. Moderni būtu teikt – esam komforta zonā.
Te raksturīga pastāvīga četru gadalaiku maiņa, kad ikdienu rotā saulgrieži ar gaismas un tumsas miju un gadskārtas iezīmējoši svētki – Jāņi, Mārtiņi, Ziemassvētki, Meteņi un Lieldienas. Dabas pamatprocesus pēta zinātnieki, bet tautas apziņā uzkrājušies daudz senāki četru gadalaiku kulturoloģiskie slāņi, kam piepulcējas četri pasaules pirmelementi – uguns, ūdens, zeme un gaiss –, četras debespuses, četras Mēness cikla fāzes un četras dimensijas.
Ar gadalaiku miju saistītas etnogrāfiskās un folkloras tradīcijas. Gadalaiku norisēm allaž pakārtoti teju visu cilvēku dzīves un darba ritmi. Tie labi iezīmēti senajos latviešu mēnešu apzīmējumos: ziemas, sveču, sērsnu jeb baložu, sulu, lapu jeb sējas, ziedu, siena jeb liepu, rudzu jeb pļaujas, silu, veļu jeb rudens, sala jeb salnas un vilku mēnesis. Latviešu literatūras meistars Edvarts Virza (1883–1940) romantiskajā darbā "Straumēni" (1933) parādījis, kā četri gadalaiki savijas ar latviešu zemnieka lauku darbiem piesātināto dzīvi. Latvijas dabas izjūta caur gadalaiku miju veido arī Dzimtenes un Tēvzemes mīlestības pamatus.
Gadskārtu romantika, poēzija un burvība iedvesmojusi pasaules tautas, kultūras un civilizācijas. Cauri gadsimtiem joprojām satraucoši skan venēcieša Antonio Vivaldi (1678–1741) baroka vijoļkoncerts "Četri gadalaiki". Kā pavasara alegorija staro Sandro Botičelli (1445–1510) gleznojums "Primavera". Latvijā īpašs ir Vilhelma Purvīša (1872–1945) gleznu pavasaris. Impresionisma ģēnijs Klods Monē (1840–1926) atklāj vasaras krāsu dzīvības piesātināto prieku. Skumja nostalģija plūst no Īzaka Levitāna (1860–1900) rudens tēlojumiem.
Gadalaiki cilvēkiem gādā arī problēmas un rūpes. Kā ziemā sasildīsimies? Vai pavasarī nedraudēs plūdi? Vai vasaras svelme nenīdēs ražu? Vai rudens lieti un vētras nenesīs postu? Gadalaiku simfonija vienlaikus ir arī varena prieka oda un nebeidzams radošas iedvesmas avots. Tagad tos atcerēties rosina arī Latvijas eiro kolekcijas monēta.
