Katrā sabiedrības dzīves posmā ir brīži, kas dažādu iemeslu dēļ tiek ierakstīti vēstures grāmatu lappusēs, paliek cilvēku atmiņā un nostāstos un leģendās sasniedz nākamās paaudzes. Baltijas valstu nevardarbīgā pretošanās brūkošās PSRS pēdējiem mēģinājumiem apspiest neatkarības centienus un tās kulminācija - 1991. gada janvāra barikādes pilsētu ielās - ir kalendāra skaitļos ietverts īss, bet saturiski teju vai bezgalīgs brīdis. Katram šo notikumu aculieciniekam un līdzdalībniekam ir paša lolots un sargāts skatījums uz barikāžu laiku.
Varbūt pirmie vīri, kas tika pulcināti sargāt Latvijas Televīziju naktī, kad Viļņā jau risinājās bruņots uzbrukums TV ēkai, ir monētas aversā attēlotā poētiskā vēstījuma par sasalušajiem ugunskuriem īstie adresāti. Šķietami pretrunīgais tēls vēsta par uguni, kas tūdaļ izlauzīsies, - par lielo organizatorisko pašaizliedzību un izdomu, kas īsā laikā ļaus Rīgā ap visiem valstiski svarīgajiem objektiem izveidot smagās lauksaimniecības tehnikas "aizsardzības vaļņus", kas sasauks galvaspilsētā lauku vīrus, kuru dažādā dzīves izjūta, atšķirīgā materiālā nodrošinātība un cilvēciskā stāja uz dažām nedēļām sakusīs vienotā patriotiskā ideālas valsts apliecinājumā.
Tāds ir jebkura varoņa un varoņdarba liktenis - emocionālās jūsmas brīdis ir īss zibsnis pasaules izplatījuma aukstajos plašumos. Lāčplēša atveids monētas reversā nav tikai bezgalīgas, nerimstošas varoņcīņas slavinājums, tajā izcelts tautas varoņa spēks un stāja. Skrejlapās un pašdarinātos plakātos šis tēls bija bieži skatāms barikāžu vietās, tautas sanāksmēs un demonstrācijās. Rainis drāmā "Uguns un nakts" Lāčplēsim liek šaubīties, dažreiz atteikties no līdzdalības notikumos, bet izšķirošajā sadursmē līdz ar savu pretinieku nogrimt upes dzelmē, kur cīņa starp tumsu un gaismu, visticamāk, nebeigsies nekad. Latvija ir uz gaismas ceļa.
