Izšķirošos vēstures brīžos providence nereti izvirza jaunus, enerģiskus un agrāk nezināmus varoņus. Tie ir ne tikai kaujās rūdīti karavīri, bet arī tautas gara jundītāji – dzejnieki, komponisti un mākslinieki. Izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle (1888–1942) bija laikmetīgs nacionālās idejas karognesējs, kura talants uzplaiksnīja īsi, bet spoži: Brāļu kapu memoriālais ansamblis un Brīvības piemineklis ieguva nacionālās vērtības statusu.
Kārlis Zāle profesionālās prasmes izkopa, studējot un strādājot Krievijā (Kazaņā, Maskavā un Sanktpēterburgā), un papildināja zināšanas Berlīnē. Viņš atgriezās Rīgā 1923. gadā kā nobriedis meistars un iesaistījās Brāļu kapu memoriālā ansambļa izveidē, kur viņa līdzgaitnieki bija arhitekti Andrejs Zeidaks, Pēteris Feders un Aleksandrs Birzenieks. Kārļa Zāles pārziņā bija grūtākais uzdevums – tēlnieciski formulēt latviešu karavīra spēju sevi līdz galam ziedot cīņā par tēvzemes brīvību, parādīt dramatiskus notikumus tautas eposa kvalitātē, jo Brāļu kapos guldītie 1. pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu karavīri bija upuri Latvijas valsts tapšanas vārdā. Izcilā memoriāla arhitektonisko daļu vainago Kārļa Zāles skulpturālās grupas – to mākslinieciski augstvērtīgajā un monumentālajā traktējumā jaušamas tolaik aktuālo modernisma formu izpausmes. Brāļu kapu memoriālā ansambļa izveide noslēdzās ar tā svinīgu iesvētīšanu 1936. gada Lāčplēša dienā. 1942. gadā mūža mājvietu te rada arī Kārlis Zāle, kas ar darbīgās dzīves ieguldījumu rādīja, kā patiesi jāmīl sava zeme, tauta un valsts un kā jākalpo Tēvzemei un Brīvībai.
Tautai bija nepieciešams kodolīgs brīvības cīņu un izkarotās neatkarības vizuāls tēls, latvisko pamatvērtību iemūžināts atgādinājums. Konkursā pirmo godalgu saņēmušais Kārļa Zāles projekts "Mirdzi kā zvaigzne" tika attīstīts kopā ar arhitektu Ernestu Štālbergu (1883–1958). Monumenta kompozīcija sastāv no 13 skulptūru grupām un ciļņiem. Kārlis Zāle, mākslinieciski izceļot Latvijas valsts pastāvēšanas idejiskos stūrakmeņus, mītisko un reālo savija vienotā ansamblī. Apkārt centrālajam Mātes Latvijas tēlam kārtotas latviešiem nozīmīgu pamatvērtību alegorijas un atsauces uz liktenīgiem vēsturiskiem notikumiem. Obelisku vainago varā kalta Brīvības statuja, kas paceltās rokās tur trīs apzeltītas zvaigznes – Latvijas novadu simbolus.
Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celto pieminekli atklāja 1935. gada 18. novembrī, un Kārlis Ulmanis aicināja, tajā raugoties, stiprināt sevī prieku par Latviju – nacionālu, daiļu un varenu. No nacionāla goda memoriāla Brīvības piemineklis pārtapa par brīvības un neatkarības idejas uzturētāju un atgādinājumu okupācijas gados. Tas nemitīgi viesa cerības, uzturēja ticību un rādīja brīvības ceļu. Brīvības pieminekļa pakāje kļuva arī par jaunas atmodas centrālo vietu, lūgšanu un pateicības altāri. Brīvības piemineklī fokusējās tautas centieni un enerģija – maģisks spēks, kas ļāva atgūt Latvijas valsti.
Tautām un valstīm mēdz būt to idejas vienojoši tēlnieciski, arhitektoniski un muzikāli simboli. ASV tā ir Brīvības statuja, Francijai un Parīzei – Eifeļa tornis, Triumfa arka un "Marseljēza", bet, pieminot Romu, atceramies Kolizeju vai Sv. Pētera baziliku. Šādu simbolu Latvijai – Brīvības pieminekli Rīgas centrā – radījis Kārlis Zāle.
