Latgales latviešu kongress notika 1917. gada 9. un 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī) Rēzeknē. Tajā piedalījās visas Latgales pagastu un pilsētu pašvaldību, draudžu, biedrību un latviešu strēlnieku delegāti. Latgales latvieši gandrīz 300 gadu (1629–1917) bija nošķirti no Vidzemes un Kurzemes latviešiem, vispirms atrodoties poļu varā, bet kopš 1772. gada – Krievijas sastāvā. Kongresā izšķiramais pamatjautājums bija, pa kuru ceļu turpmāk iet Latgalei: apvienoties ar Kurzemi un Vidzemi vai mēģināt pašai veidot autonomiju. Pirmo viedokli pārstāvēja katoļu priesteris Francis Trasuns (1864–1926) un viņa piekritēji, otro – inženieris Francis Kemps (1876–1952).
26. aprīļa rītā tūkstošiem Latgales latviešu un cittautiešu kopā ar kongresa dalībniekiem devās gājienā no Rēzeknes Tirdzniecības skolas uz Rēzeknes katoļu baznīcu (tagadējo katedrāli). Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju!", pirmo reizi publiski Latgalē izpildīta, atskanēja tieši baznīcā.
Kongresa darbs sākās zīmīgā vietā – ar ziediem un zaļumiem rotātajā kinoteātrī "Diāna" (ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies). Diāna bija romiešu auglības un medību dieviete, ko attēloja ar pusmēnesi virs galvas un loku un bultām rokās. Romiešiem tie, kas paglābās Diānas templī, skaitījās neaizskarami un drošībā. Kongresa laikā ap tā norises vietu stāvēja ļaužu pūlis – gan apvienošanās atbalstītāji, gan pretinieki. Ēku sargāja aptuveni 40 latviešu strēlnieku Latviešu strēlnieku rezerves pulka podporučika Jāņa Rubuļa (1893–1960) vadībā.
Kongresā piedalījās delegāti ar balsstiesībām un viesi. Apsveikt kongresu bija ieradies arī nākamais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925). Savā runā viņš norādīja, ka visu novadu latvieši ir vienas mātes dēli un meitas. Delegāti, kas bija apvienošanās pretinieki, demonstratīvi pameta kongresu.
Kongresa lēmuma pirmā puse faktiski bija deklarācija, kas pauda vēlmi apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturot savu pašvaldību, pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimnieciskajos jautājumos, bet otrā puse paredzēja konkrētus pasākumus šo nodomu īstenošanai. Tika ievēlēta Latgales Pagaidu zemes padome, bet noslēgumā nodziedāta "Dievs, svētī Latviju!" orķestra pavadījumā. Tādējādi latgalieši 1917. gadā izdarīja izšķirīgu izvēli apvienoties ar saviem tautas brāļiem Kurzemē un Vidzemē, un nākamo Latvijas valsti atbilstoši tā laika administratīvajam dalījumam veidoja trīs zvaigznes – Vidzeme, Kurzeme un Latgale.
Latvijas Bankas pateicības apliecinājums Latgalei par ieguldījumu Latvijas vienotības un valstiskuma idejas attīstībā ir Latgales latviešu kongresam veltīta sudraba kolekcijas monēta.
Monētas aversā attēlotās cilvēku figūras simbolizē kongresa norises galvenos virzītājus, kas bija katoļu garīdznieki, strēlnieki, tautskolotāji un sabiedriskie darbinieki. No vēsturiskas fotogrāfijas pārņemtajā uz sarkanbaltsarkanā transparenta redzamajā uzrakstā, kas atspoguļo vēl nenostabilizējušos latgaliešu rakstības formu, pausta kongresa pamatideja.
Savukārt monētas reversā attēlots krucifikss, ap kuru maija dziedājumiem sapulcējušās sievietes ar bērniem. Maija dziedājumi kā Latgalei raksturīga tautas tradīcija iekļauti Latvijas kultūras kanonā.
