1918. gada 18. novembrī proklamējot Latvijas valsti, vēl nebija nedz oficiāla ģerboņa, nedz karoga un himnas, nedz nacionālās naudas. Toties valsts dibinātājiem bija drosme, uzņēmība un ticība brīvai Latvijai. Bija cerība, ka pasaules karā pārdzīvotais neatkārtosies.
Latviešu strēlnieku krūšu nozīmes starotā saule kļuva par tēlnieka Burkarda Dzeņa (1879-1966) veidotā pirmā valsts ģerboņa sastāvdaļa. Burts "L" tajā nesa Latvijas vārdu, bet trīs zvaigznes simbolizēja apvienotos novadus. Sarkanbaltsarkanais karogs tā lejasdaļā atgādināja balto Daugavu starp kritušo un bēgļu gaitās bojāgājušo asiņu slacītiem krastiem.
Karavīri pārnāca ar uzvaras sauli cepurē. Bēgļi atgriezās tēvzemē. No mājām izdzītie atguva dzimtās sētas un māju gruvešus. Nami, tautsaimniecība, pati valsts un oficiālie valsts simboli tika radīti no jauna. Izkliedētās ģimenes apvienojās. Latvijā pārradās tās bērni, un valsts viņiem nodeva savas nākamības karogu.
Latvijas pilsoņi nevarēja nojaust, ka nākamajos gadu desmitos viņus vēl gaida trimda, bēgļu gaitas, okupācija pēc okupācijas ar komunistu un nacistu nometnēm, totalitārisms un atgriešanās. Viņi uzticīgi kā bērni gāja pretī Latvijas liktenim. Plaukstās ieliktais karogs bija lolojams līdz ar dzimto zemi. Viņi priecājās par savu brīvi un neaizmirsa to, kad nokļuva nebrīvē. Bērni ieslēdza karogu sirdīs, kad svešas varas plosīja valsti. Viņi cēla to no dvēseles dziļumiem, kad pienāca īstais laiks, un nodeva pēcnācējiem.
Tagad karogs kā balts tauriņš ar sarkaniem spārniem atkal pland Latvijas bērnu rokās. Laiks pierādījis, ka valsts simbolus un valsti visdrošāk, bez viltus un nodevības, ar cerību un augšanas spēku sargā mīlošas tās bērnu rokas.
18. novembrī Latvijas bērni vienmēr iziet ielās ar maziem valsts karodziņiem plaukstās. Tos nes garu mūžu pieredzējušie un tie, kas dzimuši atkal brīvā zemē. Iet brālītis ar māsiņu. Iet tētis ar māmiņu. Iet vectētiņš ar vecmāmiņu. Visi Latvijas bērni. Viņu rokas lolo Latvijas mūža gadus un nākotni.
