"Latvijas monēta" atviz zeltā kā veiksmes un laimīgas nākotnes zīme, jo no pagātnes un tradīcijas ved apliecinošais ceļš uz tāliem mērķiem. Tā ir arī īpaša atzinība izcilam latviešu tēlniekam, jo īsteno Teodora Zaļkalna (līdz 1930. gadam Grīnbergs; 1876-1972) 1922. gadā izloloto 20 latu zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos saglabātais monētas ģipša modelis ietver Latvijai būtiskus simbolus.
T. Zaļkalna darinātie māmiņu tēli pieder pie latviešu tēlniecības klasiskajām vērtībām. Pirmā pasaules kara laikā tapušās stājskulptūras, kurām par modeli bijusi kāda Kurzemes bēgle, ir simbols tautas ciešanu ceļam, tās garīgajam spēkam traģisko pārbaudījumu laikā. Arī monētas aversā attēlota sieviete ar lakatu galvā, un lakats latviešiem ir mātes pazīšanas zīme, jo, bērnam piedzimstot, vīrs dāvināja sievai lakatu. Tas vienmēr bija apsienams, pasaulē ejot. Ar lakatu saistīts ticējums par pareizā ceļa atrašanu apmaldoties (uz otru pusi apgriezts un atkal apsiets ļaus pareizajam ceļam pavērsties), par atmiņas stiprināšanu, stūrī iesienot mezglu, par iespēju piepildīt vēlēšanos, ja šādu mezglu iesien, zvaigznei krītot… Daudz laba gaidīts, un tā ir vienmēr, kad darbojas mātes pazīšanas zīme. Māte ved nebeidzamu dzīvības gājumu, caur viņu iet paaudzes no nebūtības uz mūžību.
Sievišķais dod dzīvību cilvēkam, arī ģimenei un valstij. Sievišķais apvieno un saista garīgās un materiālās vērtības kopējā vērtību kamolā. Latvijai sievišķā spēka simboli ir arī auglību un ražību apstiprinošās zīmes, kas redzamas monētas reversā, - maize, ābols, skābputras trauks un piena krūze. Sievišķajām zīmēm blakus vīrišķā, aktīvās darbības, rīcības zīme - nazis.
Daudzveidīga zīmju valoda veido stāstu par Latvijai svarīgo, raksturīgo, neaizmirstamo, kas tāds bijis, valstij un tās nacionālajai valūtai piedzimstot, tāds ir arī tagad un tiks svēti glabāts paaudžu paaudzēs.
