1990. gada 4. maijs Latvijā bija skaidrs un silts. Smaržoja ievas. Pie Brīvības pieminekļa pavasara ziedi auda nacionālo karogu. Tā vēl nebija oficiāla Latvijas svētku diena, bet tautas vairākums jau jutās kā svētkos.
Pulksten 10.00 sākās Latvijas PSR Augstākās padomes sēde par 1918. gadā dibinātās un kopš 1940. gada okupētās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Jau 3. maijā jaunievēlētās Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputāti Brāļu kapos zvērēja nenovērsties no augstā mērķa, nenobīties no pretspēka, nešaubīgi balsot par Latvijas neatkarību. Taču, kā rādīja Lietuvas un Igaunijas īpaši saspīlētās attiecības ar Kremli pēc līdzīgu lēmumu pasludināšanas martā, vēl bija gaidāma sīva cīņa par valsts faktisko politisko, tiesisko un ekonomisko patstāvību. Tāpēc Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu bija īpaši svarīgs Baltijas vienotības pierādījums, kas pasaules demokrātijai šajā brīdī nozīmēja to pašu, ko Berlīnes mūra krišana.
Valsts pamatlikuma maiņai nepieciešamas vairāk nekā divas trešdaļas parlamenta deputātu balsu, un skaļš prieka vilnis satricināja Vecrīgu, kad 138 no 195 klātesošajiem deputātiem bija apstiprinājuši savu JĀ vārdu neatkarībai no PSRS.
Ar uzvaras žestu no sēžu zāles iznāca tautas priekšstāvji. "Uzvara!" viņiem atsaucās sagaidītāji. Saulainajā dienā vaigi samirka prieka lietū. Trīs sarkanbaltsarkani ziedi katram! Valsts valoda, himna, karogs. Trīs pašnoteikšanās ceļā vienotas valstis Dzintarjūras krastos. Republika, kas dzimusi, nonāvēta un augšāmcēlusies. Tās asins lāses, ko pasaules Brīvības kokam 1991. gada janvāra barikādēs ziedoja par Latviju kritušie, arī lika irt Ribentropa un Molotova pakta slepeno protokolu kaltajām važām.
Lēni, no pleciem purinādama nebrīves slogu, izslējās Māte Latvija. Uzvaras priekā tūkstošiem roku viņas plecos uzvēla smago, saldo, par visu dārgāko brīvības nastu. Katram patriotam nu jāpalīdz to nest - kā mūžam pulsējošu dzirnakmeni, kā rotējošu zemeslodi, kā dzīvību uzturošu sauli. Brīnumu, kas 1990. gada 4. maijā pacelts, nedrīkst nomest vai zem negaidītā smaguma saļimt.
