Rīgai 2006. gada maijā lemts kļūt par hokeja galvaspilsētu, tāpēc Latvijas Banka laiž apgrozībā Pasaules čempionātam hokejā veltītu sudraba monētu.
Hokejs ir ātrs, ass un dažkārt pat nežēlīgs. Vīru saspēlē un cīņā ir gudras taktikas, grūtos treniņos lieto sviedru, fizisko un garīgo spēku samēra un arī nejaušības simbioze. Līdzjutēji, sekodami spēlei ledus arēnā vai mājās pie televizoru ekrāniem, gaida tikai vienu - savējo uzvaru. Pasaules čempionātā šīs uzvaras gaidas pārtop savas valsts apliecinājuma vēlmē, un hokejs vairs nav tikai sporta veids vien. Kad, valsts himnai skanot, tribīnēs plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, zinām - mazā Latvija šajā brīdī skan pasaulē, apliecinot sevi neaptverami lielajai hokeja cienītāju saimei visās zemēs un kontinentos, kur pazīst šo spēli.
Kopš Latvijas vārds pēc valsts neatkarības atjaunošanas atkal lasāms pasaules kartē un pēc 52 gadu pārtraukuma 1992. gadā atdzimusi hokeja valstsvienība, tālu pazīstami arī tās līdzjutēji. Pasaules čempionātos Latvijas komandai uz spēles vietu dažkārt seko pat 6 000 fanu, kas nebaidās nekādu grūtību, lai varētu būt klāt savas komandas triumfa brīdī vai atbalstītu un uzmundrinātu arī tad, ja veiksme bijusi labvēlīga pretiniekam. Latviešu dziesmu mīlestība ļauj pieskandēt jebkuru hokeja halli un vienmēr atgādināt par valsti, kuras vīriem ir īsts cīnītāja gars.
Tas, ka 2006. gada Pasaules čempionāts hokejā mājvietu radis Rīgā, ir nozīmīgs Latvijas sporta panākums un apliecinājums tam, ka Latvijas izlase likumsakarīgi iekļuvusi pasaules hokeja elitē un ka mūsu valsts kļuvusi atpazīstama šā sporta veida pasaules kartē. Lai čempionāts varētu šeit notikt, vajadzēja summēties Latvijas politiķu un vadošo sporta organizatoru pūlēm un labajai gribai. Savukārt Latvijas hokejam vajadzēja un vajag uzturēt augstu sportisko līmeni, turklāt ne jau tikai valstsvienībā vien. Ja šiem faktoriem pievienojas līdzjutēju spēks, enerģija un atbalsts, laiks arī jaunai kvalitātei.
