Tiesības kalt savu naudu visos laikos bijis suverenitātes simbols, jo nauda ir neatkarības un noteikta ekonomiskās attīstības līmeņa apliecinājums. Jau 11. gs. otrajā pusē tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošās maztautas, īpaši lībieši, veidoja Rietumeiropas denāru atdarinājumus, un tā bija liecība, ka sabiedrība sasniegusi valsts tapšanas stadiju.
13. gs. Latvijas teritoriju skāra krusta kari, bet vienlaikus veidojās politiskie un tirdzniecības sakari ar Rietumeiropu. Krusta karotāji, ticības nesēji un tirgotāji līdzi atnesa arī savu naudu – gan Gotlandes brakteātus un pusbrakteātus, gan arī Vestfālenes un Ziemeļvācijas pilsētu monētu kaltuvēs kaltos feniņus. Vienlaikus kā maksāšanas līdzeklis izmantoti arī sudraba naudas stienīši, kas Livonijas Indriķa hronikā atpazīstami kā ozeriņi.
Locus Rigae bija vieta, kur atradās lībiešu un kuršu ciemi un 1198. gadā kaujā tika nogalināts Ikšķiles bīskaps Bertolds. Albertu (Albrecht von Buxhövden; 1199–1229; dzimis ap 1165. gadu Brēmenes arhibīskapijā) par trešo Livonijas (Ikšķiles) bīskapu iesvētīja Romas pāvests Inocents III 1199. gada 29. martā. 1200. gadā Alberts no Brēmenes ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili. 1201. gadā viņš rezidenci pārcēla uz Rīgu, tā kļūstot par pirmo Rīgas bīskapu. Bīskapa Alberta politiskā, reliģiskā un saimnieciskā darbība vērtēta dažādi, tomēr krusta karu rezultātā Baltija nonāca Eiropas uzskatu un vērtību sistēmas ietekmē.
Rīga savu neatkarību apliecināja 1211. gadā, kad bīskaps Alberts Gotlandes tirgotājiem piešķīra privilēģiju kalt monētas Rīgas bīskapijā, nosakot, ka monētām jābūt Gotlandes naudas labumā un svarā un ka 4.5 t.s. feniņu mārkām kopsvarā jāatbilst vienai Gotlandes sudraba svara mārkai, bet dizains monētām var būt atšķirīgs. Avotu liecības ir skopas, nav zināms arī konkrēts privilēģijas izsludināšanas datums. Livonijas dokumentu apkopojumā "Liv-, Esth- und Curländisches Urkundebuch" norādītais dokumentu datējums aptver laiku no 1211. gada aprīļa līdz augustam. Rīgas bīskapijā kaltās monētas ilgu laiku nebija identificētas.
Rīgas HES būvniecības sākumā tika veikti vērienīgi arheoloģiskie izrakumi vairākos objektos, t.sk. Mārtiņsalā Daugavas vidū, kur atradās viena no pirmajām mūra pilīm Latvijas teritorijā – Sala (Holme). Pils būvdarbi ar Gotlandes dzirkaļu palīdzību sākti drīz pēc pirmās mūra pils Ikšķilē (Üxkül; 1184) tapšanas – 1186. vai 1187. gadā. Izrakumos, kas Mārtiņsalas kompleksā (pils, baznīca, ciems un kapsēta) notika arheologu Ēvalda Mugurēviča un Annas Zariņas vadībā, Mārtiņsalas pilī 1968. gadā tika atsegts pavards, kurā zem akmeņiem atradās 20 vienādas monētas, kuru tips pētniekiem nebija zināms.
Uz monētām attēlots bīskaps pretskatā ar mitru galvā, labajā rokā – krusts, virs tā – lodīte, kreisajā rokā – bīskapa zizlis, apkārt attēlam – aplis. Attēls ir ļoti līdzīgs bīskapa Alberta zīmogam, bet monētu nomināls ir feniņš (lejasvācu val. penig). No 8. gs. līdz grašu kalšanas uzsākšanai 13. gs. feniņš faktiski bija vienīgā sudraba monēta Eiropā, un feniņi kalti kā brakteāti (latīņu val. bractea – plāns skārds) – vienpusīgas, no plāna sudraba skārda ar vienu monētspiedni kaltas monētas. Numismāte Rasma Ceplīte izteica domu, ka tās varētu būt pirmās Rīgā saskaņā ar bīskapa Alberta privilēģiju kaltās monētas. Turpmākie pētījumi pierādīja šo monētu piederību Rīgas bīskapijai.
