Ģeniālais vācu komponists Rihards Vāgners (1813–1883) Rīgas Pilsētas teātrī no 1837. gada augusta līdz 1839. gadam jūnijam pildīja pirmā kapelmeistara pienākumus. Šo posteni pēc viņa atlaišanas ieguva Heinrihs Dorns, kas Riharda Vāgnera darbību Rīgā komentēja šādi: "Pret viņu kā kapelmeistaru nebija nekādu nopietnu iebildumu, bet viņa izteikti mākslinieciskā daba neprata iekļauties pilsoniskajās attiecībās, tiklīdz tās tika ierobežotas ar debetu un kredītu."
1839. gada 25. jūnijā Rihards Vāgners Mītavā (tagad – Jelgava) nodiriģēja sezonas pēdējo viesizrādi un nolēma neatgriezties Rīgā, kur viņu gaidīja nesegts vekselis tirgonim Robertam Haferbergam un parāds Kēnigsbergas tirgonim Širaham Šternbergam, kura iniciētā tiesas prāva jau bija nodarījusi kaitējumu kapelmeistara labajai slavai. Pēc izrādes Rihards Vāgners ar sievu Minnu un suni Robēru nakts miglā slepus šķērsoja Krievijas–Prūsijas robežu, lai dotos uz Kēnigsbergas ostu Pillavu (tagad – Baltijska Kaļiņingradas apgabalā). Tur 1839. gada 19. jūlijā sākās jūras ceļojums, kas iedvesmoja komponistu operas "Klīstošais holandietis" sacerēšanai, lielā vētrā lasot Rīgā nopirktos Heinriha Heines "Fon Šnabelevopska kunga memuārus".
Rīga bija otrā pilsēta pasaulē, kurā 1843. gadā dažus mēnešus pēc pirmizrādes Drēzdenē tika iestudēts Riharda Vāgnera "Klīstošais holandietis". Šī opera svarīga ne tikai vācu kultūrai un Rīgas vācbaltu sabiedrībai. R. Vāgnera jaunības gadu meistardarbs latviešu valodā tika izrādīts 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts proklamēšanas akta patriotiskajā noformējumā, publikai, operas korim un orķestrim pirms uvertīras trīs reizes atskaņojot Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!". "Klīstošā holandieša" iestudējums Latvju operā kļuva par pirmo teātra izrādi, kuru tagadējā Nacionālā teātra telpās nākamajā dienā varēja noskatīties jaunās valsts pilsoņi.
R. Vāgnera mūzikas drāmu stils, kurā izteiksmes līdzekļu kāpinājums un pat pārspīlējums pārtapis estētiskā normā, bija viens no elementiem, kas Rīgā savulaik veidoja lielisku augsni eklektisma un jūgendstila triumfam. Grandiozo partitūru meistars, slavenākais no Rīgā strādājušajiem komponistiem, arī tajos dzīves periodos, kad apstākļi nebija īpaši labvēlīgi, centās ap sevi radīt krāšņu vidi ar šādu aizbildinājumu: "Ja kāds nojaustu, ko man aizvieto luksuss, mani uzskatītu par ļoti pieticīgu būtni." Parādu dēļ R. Vāgners 1839.–1842. gadā nevarēja pamest Parīzi, arī panākumi, ko guva "Tanheizers" un "Loengrīns", nenesa finansiālu nodrošinājumu, un kā brīnums, kas 1864. gadā atbrīvoja no parādiem un ļāva nodoties radošajam darbam, bija Bavārijas karaļa Ludviga II aicinājums uz galmu Minhenē.
Latvijas Bankas izdotā monēta "Rihards Vāgners" ir veltījums komponistam 200. dzimšanas dienā un piemiņa viņa rosīgajam Rīgas periodam, kad viņš sāka savas pirmās nozīmīgākās operas "Rienci" komponēšanu, tagadējās Vāgnera zāles ierobežojumu noteiktos risinājumus (skatītāju vietu izkārtojumu ar kāpumu redzamības nodrošināšanai, neapgaismotu zāli un izgaismotu skatuvi, kā arī padziļināto orķestra bedri) paņemot līdzi kā jauninājumus Baireitas teātrim.
