Monēta kalta Eiropas Savienības dalībvalstu jubilejas un piemiņas monētu programmas "Eiropas sudraba programma" ietvaros.
Kurš latvietis kaut reizi dzīvē nav noskatījies Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) lugu "Skroderdienas Silmačos"? Jāņu ielīgošana daudziem no mums nav domājama bez saimnieces Antonijas, Alekša un Kārlēna, Pindaka un Pindacīšas, Joskes un Ābrama. Arī komēdija "No saldenās pudeles" apjoko Latvijas lauku dzīves tikumus. Ar dāsnu humora izjūtu apveltītais vārda meistars "Pēterburgas Avīzēs" vadīja satīrisko pielikumu "Purva mala", līdzīgi darbojās arī laikrakstā "Latvija", tāpat publicējās kā Grāvracis un Matīss Ķezbers.
Taču Rūdolfa Blaumaņa nozīmīgākais ieguldījums latviešu literatūrā ir viņa nopietnā, ar sociāliem un individuāliem konfliktiem piesātinātā dramaturģija un proza – "Indrāni", "Ugunī", "Nāves ēnā", "Purva bridējs", "Raudupiete", "Salna pavasarī" un daudzi citi darbi. To spēks ir meistarīgā cilvēku attiecību un pretrunu samezglojumā un traģisma piesātinātā atrisinājumā. Rūdolfa Blaumaņa darbi nav tautiski sentimentāli, un dzīves realitāte tajos netiek idealizēta. Reti kurš tik iespaidīgi atainojis latviešu lauku cilvēka dzīvi un domāšanas veidu 19. un 20. gs. mijā – laikā, kad brieda un nostiprinājās latviešu nacionālā pašapziņa un veidojās nākamā valstiskuma pamati. Rūdolfa Blaumaņa darbos cilvēka sakņojums Latvijas dabā saliedējas ar vispārcilvēciskām gara vērtībām. Tie ir dziļi universālas harmonijas meklējumi, kas centrējas ap ģimenes ideālu un dzimto mājvietu. Šādu izjūtu Rūdolfs Blaumanis kopa, dzīvodams Ērgļu pagasta Brakos, vienā no Vidzemes skaistākajām vietām.
Latvieša rakstura atklāsmes Rūdolfa Blaumaņa darbos var salīdzināt ar viņa laikabiedriem, zviedru nacionālromantisma pārstāvjiem Andersu Cornu (Anders Zorn) un Karlu Lāšonu (Carl Larsson), kuri savās gleznās līdzīgi, bet tikai vizuāli, koncentrēti definēja, kāds ir tipiskais zviedrs vai zviedriete, kāds ir viņa dzīves stils, principi, pasaules uztvere. Un tas ir aktuāli joprojām. Rūdolfa Blaumaņa darbi nav tikai latvietības vēsturiska fiksācija – daudzas viņa aplūkotās tēmas un problēmas vērojamas arī mūsdienās.
Rūdolfa Blaumaņa darbu motīvi rosinājuši arī kinorežisorus, un Jānis Streičs reiz teicis: "Blaumanis ir pierakstījis nacionālā rakstura kodu, lai mēs, atšifrējot to, piekļūtu pie savām saknēm, lai tiekam pie savas pašcieņas, lai mēs caur šo kodu varam rakstīt savu tautu mūžībai. Tas ir Blaumanis. Kas piekļūst šim kodam, tas atšifrē, kas ir latvieši."
Rūdolfa Blaumaņa vērienīgajā daudzpusībā nozīmīga vieta bijusi arī dzejai. Der atcerēties zīmīgus vārdus no viņa 1902. gadā sacerētā "Tālavas taurētāja". Sardzes vīrs neļaujas uzpirkties no naidniekiem un, ziedojot dzīvību, paspēj brīdināt pilī dusošos cīnītājus, bet viņa teiktais pauž arī Rūdolfa Blaumaņa kredo:
"Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!"
Latvijas Banka, novērtējot Rūdolfa Blaumaņa devumu kā latviešu kultūras zelta depozītu, atzīmē viņa 150 gadu jubileju ar rakstniekam veltītu monētu.
