Līgavas vainags

Tradicionālajā kultūrā kāzas ir pārejas rituāls. Tā centrā ir meitas ienākšana sievas kārtā, tai zaudējot līdzšinējā meitas statusa simbolu – vainagu. Kāzu rituālā līgava ar īpašo galvasrotu tiek izcelta un sargāta. Kāzās līgava šķērso robežu starp divām pasaulēm, pārejot no zināmās, sakārtotās, drošās pasaules telpas citā, jaunā un svešā, simboliski mirstot un atdzimstot jaunā statusā.

Vizuļu vainagus 19. gadsimtā lietoja Dienvidkurzemē. Atļauties šāda vainaga iegādi ikviens nevarēja – tā bija dārga manta. Tāpēc, kad bija nepieciešams, to varēja aizņemties. Ar vienu šādu galvasrotu varēja tikt laulātas arī vairākas līgavas. Vizuļu vainagiem dotais nosaukums precīzi raksturo vainaga virspuses īpatnējo dekorējumu. Vainaga pamatni parasti darināja no krijas, kas apvilkta ar audumu. Pamatnes lokā, kura ārējā virsma noklāta ar rakstainu, sudrabota brokāta lenti, tika iestiprināti metāla stiepļu kūlīši. Uz tiem balstās vainaga virspuses rotājuma mākonis – dažādu formu metāla stiepļu vijumi, papildināti ar krāsainām stikla pērlītēm, metāla folijas ziediņiem un plānām gluda metāla ripiņām jeb vizuļiem. Pie katras gaisa vēsmas un vainaga valkātājas kustības ripiņas sakustas un nemitīgi trīsuļo un, metāla plāksnītēm saskaroties, rada tikko sadzirdamu skaņu. Vainags, kas rotā līgavas galvu, zvīguļo un vizuļo, gaismai atmirdzot ar plānu sudraba kārtiņu pārklātajās metāla virsmu skaldnēs.